Uzskatu, ka “Jaunķemeros” man sākās otra dzīve
Ārstējoties Ukrainā, Oleham Botnaram (28 gadi) ārsti nesolīja, ka mīnmetēja lādiņa atlūzas ievainotā roka kādreiz atkal spēs pilnvērtīgi funkcionēt. Taču pēc rehabilitācijas kursa “Jaunķemeros”, Olehs ar šo roku spēj gan noturēties pie cilpas, braucot sabiedriskajā transportā, gan trenēties trenažieru zālē un peldēt.
Vienkārši paveicās
“Man ir bakalaura grāds jurisprudencē, maģistra grāds psiholoģijā, bet vēl pirms Ukrainā sākās pilna mēra iebrukums, biju iestājies obligātajā militārajā dienestā. Mans dienesta laiks tuvojās noslēgumam, kad sākās karš un tad noteikumi mainījās… Četros no rīta mūs pamodināja un teica – braucam! Drīz vien parakstīju līgumu ar armiju un kļuvu par karavīru.
Esmu piedalījies Kijivas, pēc tam Irpiņas un Bučas atbrīvošanā. Zinu kā ir karot ziemā – ļoti auksti! Pat ar divām biksēm un jakām naktis ir grūti izturēt…
Kad mūs nosūtīja uz Donbasu, nonācām okupantu ielenkumā, bet viņi bija nolēmuši mūs nevis saņemt gūstā, bet iznīcināt. Aizvien nesaprotu, kā mums todien izdevās dzīviem izkļūt no šī ielenkuma. Laimīga sakritība! Taču 2023.gada vasarā man trāpīja mīnmetēja raidīta lādiņa atlūza, pārrāva bicepsu, pilnībā sabojājot rokas kaulus, nervus. Tā notiek – pret artilērijas šāviņiem karā neviens nav apdrošināts! Ukrainā ārsti līdz pēdējam cīnās par katra ievainotā karavīra veselību, lai nebūtu nepieciešama amputācija un protezēšana, bet uzskatu, ka man zināmā mērā paveicās, jo roku izdevās saglābt un atjaunot.”
Pirmo reizi uzzināju, kas tā tāda ergoterapija
“Gadu ārstējoties Harkivā, roka pastāvīgi bija apsējā un sāpju dēļ gandrīz nespēju piecelties. Pēc tam nonācu rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”, uzskatu, ka šeit man sākās otra dzīve. Ja vēl Ukrainā nekas neliecināja, ka traumētajā rokā nervi būtu spējīgi atjaunoties un nebija lielu cerību, ka tā kādreiz varētu atkal pilnvērtīgi funkcionēt, pēc rehabilitācijas centrā saņemtajām procedūrām un nodarbībām, uzlabojums ir acīmredzams. Pēc rehabilitācijas kursa pat spēju atsākt peldēt un apmeklēt trenažieru zāli.
Manā rehabilitācijas plānā bija ļoti daudz fizioterapijas un ergoterapijas nodarbību. Līdz rokas operācijai ar mani strādāja fizioterapeits Valentīns Borisovs, Uģis Vasiļivs – savas jomas profesionāļi. Ergoterapeiti Kārlis Kristers Kuzmans un Ruta Krista-Avota izstrādāja rokas pronāciju un supināciju. Patiesībā pirmo reizi dzīvē uzzināju, kas ir ergoterapija un pirmo reizi arī pārliecinājos, cik būtisks ir šo speciālistu ieguldījums, lai uzlabotu rokas motoriku. Ir tiešām milzīga atšķirība starp to rehabilitāciju, ko saņēmu Ukrainā un kādu rezultātu esmu sasniedzis šeit “Jaunķemeros”.”
Ukrainā ārsti līdz pēdējam cīnās par katra ievainotā karavīra veselību, lai nebūtu nepieciešama amputācija un protezēšana, bet uzskatu, ka man zināmā mērā paveicās, jo roku izdevās saglābt.
Olehs Botnars
Tālāk viss likteņa rokās!
“Mana rehabilitācija noritēja vairākos etapos. Uzsākot rehabilitāciju, bija labs progress – tad konsultācija ar mikroķirurgiem, operācija un agrīnā rehabilitācija pēc operācijas. Tagad ar roku, ko vēl nesen turēju iekārtu atbalsta somā, varu sabiedriskajā transportā turēties pie cilpas.
Par nākotnes plāniem gan šobrīd runāt nav vērts, jo manā valstī aizvien notiek karš. Ja pēc rehabilitācijas atgriežoties Ukrainā būs jāiet atkal karot, es no tā nebaidos – iešu. Taču ja mani “norakstīs” kā karam nederīgu – pieņemšu arī to. Atdodu šo lēmumu likteņa rokās!””