Visi teica – pārāk jauns insultam!
Andis Rūtiņš ir no Talsu novada un rehabilitācijas pakalpojumus “Jaunķemeros” saņem regulāri jau kopš 2023.gada. Tā ir viņa nepieciešamība, lai labi jutos, mācītu savam ķermenim atkal pilnvērtīgi funkcionēt. 36 gadu vecumā Andis piedzīvoja insultu.
“Kurš gan vairs var saskaitīt, cik reižu līdz šim jau esmu bijis rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”! Daudz! Bija laiks, kad šurp braucu katru mēnesi un katrreiz mans rehabilitācijas kurss ilga 10 dienas. Patlaban rehabilitācijas centrā esmu kopš janvāra, tātad – četrus mēnešus. Man šeit patīk un smejos, ka laikam drīzi “Jaunķemeru” tuvumā būs jāpērk dzīvoklis vai jāatrod šeit darbs.
Taču, ja runājam nopietni – rehabilitācija man ir ļoti nepieciešama, jo 2022.gadā mani skāra insults… Esmu runājis ar daudziem pacientiem un viņi visi stāsta, ka pirms notikuma jutuši insultam raksturīgās klasiskās pazīmes: pasliktinās pašsajūta, nevar pasmaidīt, nevar parunāt, rodas muskuļu vājums. Ar mani nekas tāds nenotika. Todien bijām ar brāli medībās un šī mums kā medniekiem bija veiksmīga diena. Kad devos brālim palīgā, ceļot medījumu kaut kas pēkšņi nokrakšķēja kaklā un, kā es saku, mans skats uz dzīvi kļuva miglains. Tomēr domāju – nekas, gan aizbraukšu mājās, pagulēšu, atpūtīšos un viss būs labi. Bet diemžēl labāk nekļuva. Vakarā aizvien bija nelāga pašsajūta un atceros, ka es pats brālim ieminējos – zini, man šķiet, ka man varētu būt insults…”
Ārsti par manu gadījumu brīnījās tikpat ļoti kā es pats. Visi teica – pārāk jauns insultam, bet tā tas vienkārši notika. Tagad rehabilitācija ir daļa no mana dzīvesveida.
Andis Rūtiņš
Pieliec pirkstu pie deguna! Pasmaidi! Parunā!
“Sakārtoju somu, devos uz auto un biju gatavs pats braukt uz tuvāko slimnīcu. Kad brālis iznāca ārā un man jautāja, kur plānoju doties, viņš neesot sapratis, ko tobrīd atbildēju.
Uzņemšanas nodaļā slimnīcā uzturējos diezgan ilgi, jo neviens nesaprata, kas īsti man kaiš. Ik pa laikam pienāca kāds ārsts un lika izpildīt dažādus uzdevumus: Pieliec pirkstu pie deguna! Pasmaidi! Parunā! Sākumā to spēju, bet pēc aptuveni divām stundām vairs nevarēju pielikt pirkstu pie deguna, ne pasmaidīt, ne parunāt.
Vēl divas stundas pavadīju ceļā līdz mani pārveda uz Ventspils slimnīcu, kur beidzot varēju uzsākt nepieciešamo terapiju. Kopš pirmajām insulta pazīmēm līdz šim brīdim bija pagājušas vairāk kā 24h, bet mēs labi zinām, cik svarīgs insulta gadījumā ir ātrums – ātri atpazīt, ātri diagnosticēt un ātri uzsākt ārstēšanu. No rīta pamostoties, vairs nejutu kreiso kāju, kreiso roku, sejas panti bija kļuvuši asimetriski.”
Muskuļi un nervi pamazām atdzīvojas
“Tā es Venstpils slimnīcā sagaidīju jauno gadu, pēc tam arī savu 37.dzimšanas dienu. Tālāk ceļš veda uz pirmo rehabilitācijas centru, kur pavadīju mēnesi. Tur es tiku uz kājām. Sākumā gāju lēnām, balstoties uz kvadropoda, bet toties… gāju. Protams, ārsti par manu gadījumu brīnījās tikpat ļoti kā es pats. Nekad agrāk par veselību nesūdzējos, jutos labi, sportoju, dzīvoju aktīvu dzīvesveidu, bet tomēr – pēkšņi insults. Visi teica – pārāk jauns insultam, bet tā tas vienkārši notika.
Kad pirmo reizi uzsāku rehabilitāciju “Jaunķemeros”, šeit diezgan ātri ar fizioterapeitu palīdzību tiku līdz tam, ka spēju brīvi pārvietoties, balstoties uz vienas nūjošanas nūjas. Man vajadzēja pieturēties, jo līdzsvara sajūta nebija tik laba.
Līdz šai dienai rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” esmu bieži sastopams pacients. Nu jau jūtos daudz labāk, bet kreisā kāja aizvien “uzvedas” dīvaini, es to neizjūtu. Nesen izmēģināju Bowen terapiju un pēdējā mēneša laikā jūtu, ka kreisajā kājā parādās sāpes. Varētu domāt – sāpes tas nav labi, bet es priecājos par to, ka kājā atgriežas jutīgums. Tātad muskuļi un nervi “atdzīvojas”.”
Pārvarēt sevi, lai atvseseļotos
“Rehabilitācija man ir iespēja ne tikai uzlabot veselību un atgūt insulta dēļ zaudētās funkcionālās spējas, bet arī aizbēgt no ikdienas rutīnas. Manā procedūru sarakstā ir gan magnētterapija, gan četrkameru vannas, gan virpuļvannas. Katru dienu pie ergoterapeita trenēju roku. Esmu pa šo laiku zaudējis 10 kg liekā svara un fiziski jūtos daudz labāk. Atveseļošanās procesam, manuprāt, ir svarīgi arī tas, lai būtu noteikts dienas ritms un režīms. Rehabilitācijas centrā astoņos no rīta ēdu brokastis, tad ir pirmā nodarbība, procedūras, tad pusdienas, atkal nodarbība un tā katru dienu. Tas liek ievērot pašdisciplīnu, kādu būtu grūti ievērot mājas apstākļos.
Protams, nemitīgi cīnos ar savu motivāciju, kas laiku pa laikam man saka – kāpēc tu sēdi šeit, rehabilitācijas centrā – tad jau labāk sēdēt mājās! Kad aizbrauc mājās, tad šķiet, ka daudz labāk būtu atrasties rehabilitācijas centrā un kaut ko aktīvi darīt. Jārēķinās, ka insults tā ir smadzeņu trauma. Kamēr galva nestrādā kā nākas, prātā nāk visādas domas. Esmu izdzīvojis dažādus periodus – no depresijas līdz apņēmības pilnam uzrāvienam. Arī smadzenes jākustina, jāternē, lai uzlabotos garastāvoklis, parādītos gribasspēks. Jāliek puzles, jārisina krustvārdu mīklas, bet slinkums ir visiem cilvēkiem raksturīga iezīme. Tagad ir īstais brīdis to pilnībā pārvarēt.”
