Pianists Vladimirs Hohlovs: “Pēc rehabilitācijas jūtos daudz mundrāks”
Rehabilitācijas centrā ”Jaunķemeri” satiekam dažādu profesiju pārstāvjus, arī no mākslas pasaules. Katrā darbā ir sava garoziņa un pianistam jārēķinās, ka mugura agrāk vai vēlāk liks par sevi manīt, tā saka Vladimirs Hohlovs, klavierskolotājs un pianists. ”Jutu, ka pēdējā laikā esmu kļuvis stīvāks un sieva ieteica atbraukt uz ”Jaunķemeriem”, lai saņemtu rehabilitācijas kursu. Ja viss mūžs pavadīts pie klavierēm – mugura to atceras un par šiem gadiem atgādina,” teic Vladimirs.
Pianists ar aktīvu dzīvesveidu
“Toreiz, kad vēl strādāju Latvijas Valsts Filharmonijā (1974-1991), aktivitāšu un kustību dzīvē netrūka- bija liela skriešana, lai visu pagūtu. Pārsvarā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, bet ja bija laiks, izkāpu no trolejbusa pie Dailes teātra un gāju kājām pa skaisto Rīgu līdz pat Lielajai Ģildei, kur tolaik bija mana darba vieta. Pēc tam kājām līdz operai, uz staciju, lai brauktu koncertēt Jūrmalas sanatorijās, pansionātos un atpūtas namos. Pēc koncertiem atkal ceļš atpakaļ uz mājām – tā es varēju kārtīgi izstaigāties.
Arī jaunībā biju ļoti aktīvs:no12 līdz 28 gadu vecumam spēlēju basketbolu. Mācoties Konservatorijā, bijām vienā komandā ar visiem labi zināmo diriģentu Marisu Jansonu. Diemžēl basketbola dēļ arī sabojāju četrus pirkstus, kas, protams, pianistam nenāk par labu, bet ko lai dara – jaunībā ir daudz interešu un kārdinājumu!
Kamēr ir darbs un veselība – jāstrādā
Taču 1991. gadā sākās jaunā dzīve, ar ģimeni kā repatriants pārcēlos uz dzīvi ASV, apmetos uz dzīvi pilsētā Tampa manā dzimtajā štatā Floridā. Tolaik šī bija nomaļa vieta, tādi kā dziļie, tālie dienvidi. Ar laiku, tur uzsāku savu biznesu, atvēru savu klavieru studiju, veicās labi. Ar laiku Tampa strauji attīstījās un kļuva par reģionu, kur dzīvoja pieprasīti juristi, dakteri, uzņēmēji, universitāšu profesori, kā arī turīgi pensionāri. Arī mana studija bija ar labu reputāciju – mani skolnieki ar panākumiem piedalījās dažādu līmeņa konkursos. Taču darbs mājās vienmēr nozīmē arī to, kā dzīvesveids kļūst mazkustīgāks. Katru darbdienu sēdēt pie klavierēm no plkst.16.00 līdz 22.00, bet brīvdienās no plkst. 10.00 līdz 19.00 un tā 15 gadu garumā…tā ir liela slodze. Bet tāda ir Amerika- kamēr ir darbs un veselība, tikmēr cilvēkam ir jāstrādā.
Savulaik, strādājot Vašingtonā, reiz pat gadījās spēlēt klavieres pašai Taizemes karalienei, kad Taizemes vēstniecība rīkoja oficiālo pieņemšanu un Viņas Majestāte izteica vēlmi klausīties Šopēna skaņdarbus.
Mugurai palīdz
Atgriezāmies Latvijā pirms pieciem gadiem augustā, bet atbraukt uz “Jaunķemeriem” man ieteica sieva, ar kuru iepazināmies Floridā kora nodarbībās. Esmu ļoti priecīgs par iespēju “Jaunķemeros” uzlabot veselību. Šeit baudu fizioterapiju, baseinu, elektroforēzes procedūras pleciem, dodos nūjot, kas man ļoti patīk, dozētās pastaigās ar Smoovey riņķiem, elpoju jonizēto gaisu sāls istabā, baudu četrkameru vannas rokām un kājām, lai uzlabotu asinsriti. Ļoti priecājos arī par iespēju “Jaunķemeru” koncertzālē tikt pie klavierēm, lai vingrinātos, jo pianista rokām ir jābūt formā. Atceros, ka tad, kad vēl strādāju filharmonijā, šai zālē man bija pietiekami daudz koncertu.
Pēc rehabilitācijas kursa patiešām jūtos daudz mundrāks. Tagad galvenais turpināt tādu pašu dzīvesveidu, būdams atpakaļ mājās uz savām kājām.”