Pēkšņi – aprūpētāja lomā! Kā palīdzēt tuviniekam pēc insulta un neizdegt pašam
Pēkšņi par aprūpētāju tuviniekam…
Kļūt par aprūpētāju tuviniekam ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem, turklāt pēc insulta cilvēks bieži jūtas slikti, ir nomākts, neapmierināts, dusmīgs, viegli aizkaitināms un šīs emocijas ātri “pielīp” arī otram. Brīžos, kad šķiet – vairs nav spēka, mani resursi ir izsmelti – KRC “Jaunķemeri” psiholoģe Iveta Muižniece-Pletčere aprūpētājiem iesaka pārlasīt šos ieteikumus. Lai nepadotos.
Kļūstot par atbalstu un palīgu ģimenes loceklim, svarīgi apzināties riskus un grūtības, kas sagaida šajā ceļā. Šie psiholoģes Ivetas Muižnieces-Pletčeres ieteikumi palīdzēs insultu pārcietušo personu tuviniekiem saglabāt emocionālo un fizisko līdzsvaru, rūpējoties par savu ģimenes locekli:
Nr.1. Šīs emocijas nav saistītas ar tevi. Tuvinieka nomāktība, sliktais garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, dusmas, varbūt pat depresija, nav saistīta ar tevi vai tavu rīcību. Visas šis emocionālās izpausmes ir insulta kā notikuma sekas.
Nr. 2. Nogurums ir normāla parādība. Visi cilvēki, strādājot, nogurst, bet slimojoša cilvēka aprūpe ir īpaši smags darbs. Pēc darba katram nepieciešama atpūta – tā ir ķermeņa nepieciešamība. Atceries, rūpēties par otru var tikai tas, kuram pašam ir spēks. Ieteicams ik pēc četrām stundām atrast brīdi, lai izietu ārā pastaigā, paelpotu svaigu gaisu. Tā būs gan muguras sāpju profilakse, gan asinsrites un garastāvokļa uzlabošana.
Nr.3. Sastādi sarakstu ar lietām un nodarbēm, kas tev patīk, kas uzlabo garastāvokli un atjauno spēkus. Katru dienu izvēlies vienu lietu no saraksta un centies to izbaudīt.
Nr.4. Tev arī ir tiesības dusmoties vai apvainoties. Tomēr tas nenozīmē, ka jākliedz uz slimojošo radinieku vai pretēji – jānoliedz savas emocijas. Tās vienkārši jāpauž sociāli pieņemamā veidā. Nosauc skaļi vārdos to, kā jūties. Emocijas var izpaust arī sportojot, zīmējot, dejojot, dziedot, rakstot vai meditējot, izmantojot noteiktus elpošanas un muskuļu relaksācijas vingrinājumus. Meklē savus pašregulācijas paņēmienus.
Nr.5. Neatliec rūpes arī par savu veselību, apgalvojot, ka šobrīd nav laika, jo tuvinieka veselība ir daudz svarīgāka. Neatliec plānotos ārsta apmeklējumus, fiziskās aktivitātes. Ja ārsts ir izrakstījis zāles vai rekomendējis lietot uztura bagātinātājus, tas ir jādara – šobrīd, aprūpējot tuvinieku pēc insulta, arī tu tērē daudz organisma resursu, kuri jāatjauno.
Nr.6. Mācies lūgt palīdzību. Ir aplami gaidīt brīdi, kad apkārtējie paši pamanīs un sapratīs, ka tieši tagad tev vajadzīgs viņu atbalsts. Pārdomā, kādas darbības cilvēki no paziņu un radinieku loka varētu uzņemties, lai uzlabotu esošo situāciju. Varbūt kāds var aizvest tavu insulta skarto radinieku uz poliklīniku, bet otram ir iespējas no aptiekas atnest nepieciešamās zāles. Savukārt trešajam patīk lasīt grāmatas un viņš labprāt stundu vai divas nedēļā piekristu palasīt priekšā tavam tuviniekam. Cilvēki labāk sapratīs tavas problēmas, ja piedalīsies to risināšanā.
Nr.7. Izmanto specialistu sniegto palīdzību. Pat tad, ja vari atļauties aicināt aprūpētāju palīgā tikai vienu reizi divās nedēļās, arī tas ir labi – tev būs iespēja atelpai, varēsi koncentrēties uz savām vai arī citu ģimenes locekļu vajadzībām, spriedze un nogurums mazināsies. Ārsti, medmāsas, ergoterapeiti, fizioterapeiti, psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, garīdznieki – visi šie speciālisti šobrīd varētu būt atbalsts tev un palīgs tavam tuviniekam, kuru skāris insults. Palīdzības lūgšana nav vājuma pazīme, gluži otrādi – vājuma pazīme ir nemeklēt palīdzību tad, kad tā ir nepieciešama un atrodas tepat tuvumā.
Nr.8. Nodrošini saskarsmi. Sarunas, sapratne un jauna informācija īpaši aktuāli kļūst slimošanas laikā, atrodoties izolācijā. Tāpēc sarunājies ar savu radinieku, pastāsti viņam par jaunumiem pasaulē un savā dzīvē, jautā un uzklausi, uzmundrini, dod tuviniekam pēc iespējas vairāk patstāvības.
Nr.9. Neveicini tuvinieka bezpalīdzību. Ja tuvinieks kaut mazdrusciņ var izdarīt pats, viņš būs daudz apmierinātāks ar dzīvi, nekā tad, ja visu viņa vietā izdara citi. Atrodi mājas darbus, ko tuvinieks varētu paveikt, rosini pamēģināt kādu pavisam jaunu nodarbi. Ir svarīgi neveicināt pacienta bezpalīdzību, infantilismu, bet iespēja kaut ko darīt pašam, ir lielisks cerību avots.
