Pēc mugurkaula traumas atkal piecelties kājās un iet
Kā rehabilitācija palīdzēja karā ievainotam Ukrainas karavīram atgriezties dzīvē
Agrāk Antons Iļjevs bija jūrnieks, cilvēks, kura ikdiena saistīta ar kustību, spēku un brīvību. Kad Ukrainā sākās karš un tika slēgtas robežas, arī viņa dzīve neatgriezeniski mainījās. Antons tika iesaukts armijā, izgāja apmācības un kļuva par radistu, vēlāk – par kājinieku, dienēja arī kā izlūks, bet 10 kilometrus no Bahmutas viņa dzīve mainījās…
Armijā pildot izlūka uzdevumu, Antons Iļjevs guva savu pirmo ievainojumu – kontūziju un vairākus sīkus šķembu ievainojumus. “Taču karā šāda veida traumas neskaitās nekas būtisks. -Nedēļu tevi apārstē un atkal vari atgriezties ierindā,” notikušo atceras Antons.
Tikai tobrīd neviens nezināja, ka smagākais pārbaudījums vēl tikai priekšā…
No savas atlūzas neizbēgsi
Todien aptuveni 10 kilometru attālumā no Bahmutas Antons koriģēja artilērijas uguni un piedalījās uzbrukumos, kad sākās intensīva bombardēšana. Atlūza rikošetā trāpīja viņam tieši zem bruņuvestes – skāra gurnus, plaušas, salauza mugurkaulu un iestrēga tajā. “Nejutu kājas. Kad mani ievilka blindāžā, domāju, ka tagad droši vien mirstu. Atsteidzās kara mediķis, atrada manu ievainojumu, aizlipināja to ciet, injicēja morfīnu, ievietoja mani automašīnā. Pēc tam es zaudēju samaņu. Kā saka – karā no savas lodes tāpat kā no savas atlūzas neizbēgsi. Tātad tā bija mana atlūza.”
Kramatorskā viņam veica operāciju, lai apturētu asiņošanu un glābtu dzīvību. Pēc divām dienām Antons pamodās Dņipro slimnīcā. Vēl pēc nedēļas viņu pārveda uz Vinnicu, vēlāk – uz slimnīcu Ļvivā, kur viņš divus mēnešus pavadīja reanimācijā. “Tas bija skaidrs uzreiz, ka mani gaida ilgs atveseļošanās ceļš,” stāsa Antons. “Fiziskās traumas ir viens, bet psiholoģiski to ir vēl grūtāk pieņemt, ka vienā brīdī esi veselīgs, spēcīgs vīrietis, bet nākamajā sekundē – paralizēts. Pēc gūtās traumas pats nespēju paelpot, man nebija klepošanas refleksa tāpēc ievietoja treheostomu, jo šķemba bija skārusi arī plaušas – spēju tikai gulēt un mirkšķināt acis.”
Pieņemt jauno realitātāti
“Tomēr nekad nedomāju, ka atveseļošanās process būs tik ilgs,” turpina stāstīt Antons. “Daudzi ievainotie cer – sadzīs, pāries, pēc gada viss būs kā agrāk. Taču smaga mugurkaula trauma nozīmē pavisam ko citu. Esmu samierinājies, ka ratiņkrēsls būs mans pavadonis uz mūžu, bet šobrīd daru visu, lai varētu pats par sevi parūpēties. Katrs mazais sasniegums rehabilitācijā ir tā vērts.”
Ļvivā psihologs, kurš strādā ar karā ievainotajiem karavīriem, Antonam esot devis vērtīgu padomu: pierakstīt katru, pat vismazāko sasniegumu rehabilitācijā. Tieši šie “mazie soļi” ilgtermiņā veido lielo ceļu atpakaļ dzīvē, lai gan ikdienā pacients tos var nepamanīt un nenovērtēt.
“Jaunķemeros” mācās dzīvot patstāvīgi
Gadu pēc gūtā ievainojuma Antons tika atbrīvots no dienesta. Vēl gadu viņš pavadīja mājās, kur vingroja, centās patstāvīgi trenēt ķermeni, bet šodien atzīst, ka to nevar salīdzināt ar profesionālu rehabilitāciju. “Pašam ar sevi strādāt ir ļoti grūti,” Antons saka. “Vai nu sevi pārslogo un nomoki, vai arī pārāk centies saudzēt. Tiklīdz man piedāvāja rehabilitācijas iespējas Latvijā, piekritu bez vilcināšanās.”
Šis kļuva par būtiski pagrieziena punktu viņa atveseļošanās ceļā. “Man rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” ļoti patīk,” atzīst pacients, kurš nu jau uzsācis atkārtotu rehabilitācijas kursu KRC “Jaunķemeri” un teic, ka vērtīgākais ieguvums ir iespēja iemācīties no jauna pielāgoties dzīvei. “Rehabilitācijas centrā no rīta jāceļas, jāiet brokastot, pašam jāapmeklē procedūras. Ukrainā pacients rehabilitācijas iestādē lielākoties atrodas savā palātā un procedūras “nāk” pie viņa vai sliktākajā gadījumā tās notiek blakus kabinetā. Tas, ka “Jaunķemeros” man ir pašam jāspēj aiziet gan uz procedūrām, gan uz ēdamzāli, visur jāmācās paspēt – tas ļoti disciplinē.”
Pirmie soļi – burtiski
Ar Antonu ik dienu strādā KRC “Jaunķemeri” fizioterapeite Agata Jurēviča. Tieši viņa pirmo reizi mēģināja pacientu vertikalizēt – “to iepriekš Ukrainā neviens nebija mēģinājis darīt,” teic Antons. Nu jau viņš spēj pats nostāvēt, var patstāvīgi pārvietoties ar rollatora palīdzību, trenē gaitu – soli pa solim. Šodien Antons pats savām kājām dodas uz ēdamzāli pusdienās. Viņš stāsta: “Tagad fizioterapeite pakāpeniski kāpina slodzi, lai trenētu manu muskuļu spēku. Cenšos darīt visu iespējamo, lai no sava šī brīža stāvokļa panāktu maksimālo atdevi un rezultātu. Fizioterapeite Agata strādā arī pie tā, lai varu attīstīt tos muskuļus, kurus pagaidām vēl nespēju darbināt, tātad – jāapgūst jaunas kustības. Kreisā kāja vēl aizvien neklausa, pie tās daudz vēl jāstrādā.”
Fizioterapija. Kā sasniegt šķietami neiespējamo?
Veikt Antonam mugurkaula operāciju, lai izņemtu tur iestrēgušo šķembu, šobrīd neuzņemas neviens ķirurgs – ne Ukrainā, ne Latvijā. Saka, ka risks esot pārāk liels, ja to liek vienos svaru kausos ar rezultātu, kas patlaban jau sasniegts rehabilitācijā.
Fizioterapeite Agata Jurēviča dalās arī savā profesionālās pieredzes stāstā, skaidrojot, ka līdz šim paveikt, sniedzot Antonam rehabilitāciju: “Vertikalizēšanas sākumposmā pacientu fiksējām ar visām trim fiksācijas jostām. Stabilitātei uzlabojoties, pa vienai jostai ņēmām nost, līdz viņš patstāvīgi varēja noturēt sevi stāvus pozīcijā. Kāpinājām arī statiskās slodzes laiku, līdz Antons varēja nostāvēt nu jau 60 minūtes. Paralēli tam – korsetes muskuļu stiprinošie vingrinājumi guļus, spēka vingrinājumi kājām. Gaitas apmācībai izmantojām augsto staigāšanas galdu, bet gaitas stereotipa kvalitātes uzlabošanai Antonam tika izgatavota AFO ortoze kreisajai kājai. Gaitu trenējām gan iekštelpās, gan ārējā vidē pa asfaltu, pa grants celiņu.”
Tā kā Antons pēc rehabilitācijas plāno atgriezties mājās Ukrainā, bet viņa dzīvoklis atrodas 5.stāvā un Izmailā regulāri pazūd elektrība, rehabilitācijas mērķis ir panākt, lai pacients pats spēj pārvietoties pa kāpnēm. “Šobrīd, pateicoties smagam darbam divas reizes dienā, Antons spēj uzkāpt no 1. līdz pat 8. stāvam bez atpūtas pauzēm! Tas ir viņa neatlaidīgā darba un motivācijas rezultāts,” pacienta līdzestības nozīmi uzsver fizioterapeite. “Tāds pacients kā Antons ir katra speciālista sapnis – neticami motivēts un disciplinēts.”
“Jaunķemeros” rehabilitācijas process ietvēra:
- Gaitas treniņus: no staigāšanas galda līdz rollatoram un kvadripodiem. Pacientam tika izgatavota arī speciāla AFO ortoze gaitas kvalitātes uzlabošanai.
- Vertikalizāciju: izmantojot speciālu kušeti, pacients tika pakāpeniski radināts pie stāvus pozīcijas, lai stiprinātu sirdi un asinsvadus.
- Muskuļu aktivizēšanu: darbs pie tiem muskuļiem, kuri vēl neklausa, īpaši kreisajai kājai.
Veselības atgūšana ir process, kas prasa laiku, pacietību un profesionālu atbalstu. Ja nepieciešama rehabilitācija, Kūrorta rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” ceļš preti veselībai sākas jau šodien.
Uzzināt vairāk par rehabilitācijas iespējām ŠEIT.
