Pēc avārijas rehabilitācijā esmu bijusi vismaz 10 reižu
Žannas Jeļisejevas stāsts apliecina, ka cik būtisks elements rehabilitācijas procesā ir pacienta mērķtiecībai un nesalaužamai apņēmībai par spīti visam sasniegt savu mērķi. “Pēc autoavārijas un daudzajām operācijām, sev biju pateikusi, ka gada laikā man atkal būt uz kājām un jābūt neatkarīgai!”
Mēs to izturējām
“Mana pirmā tikšanās ar “Jaunķemeriem” bija pēc tam, kad 2010.gada septembrī cietu ļoti smagā autonegadījumā. Biju pie stūres, sāku apdzīt priekšā esošo auto, kas tikko bija izbraucis uz ceļa. Redzēju, ka pa kreisi no galvenā ceļa tuvojas busiņš, bet zināju, ka tas ir uz mazākas nozīmes ceļa un priekšā ir ceļa zīme – “Dodiet ceļu!” Bet…busiņš tomēr izbrauca uz galvenā ceļa un notika sadursme. Avārija bija smaga un pēc tās varēja nebūt turpinājuma… Atceros tikai šo brīdi, kad ievēroju busiņu, bet pēc tam pie apziņas un samaņas atgriezos vien pēc divām nedēļām.
Tagad manī ir tik daudzu cilvēku asinis, ka pareizāk būtu sevi uzrunāt “mēs” formā: mēs to visu izturējām! Paldies visiem donoriem!
Žanna Jeļisejeva
Esmu bezgala pateicīga ķirurgam-traumatologam Uldim Zariņam, kurš izdarīja visu, lai es varētu izturēt savu pirmo operāciju. Pirmo no vienpadsmit… Visiem maniem paziņām, draugiem un tuviniekiem tika izsludināts aicinājums atsaukties, palīdzēt un nākt nodot asinis, lai es varētu dzīvot. Vēlāk, kad mans stāvoklis uzlabojās, kāds, gribot mani uzmundrināt, sacīja: “Zini, Žanna, tu esi malacis, ka to visu izturēji!”. Tad godīgi atbildēju, ka vairs nevaru pateikt, kas esmu “es”, jo tagad manī ir tik daudzu cilvēku asinis, ka pareizāk būtu sevi uzrunāt “mēs” formā: mēs to visu izturējām! Paldies visiem donoriem!”
Jūtos labi, bet kāpēc nevaru pakustēties?!
“Atminos arī to brīdi, kad biju tikko nākusi pie samaņas – ārsts ienāca manā palātā un vaicāja: “Kā jūs jūtaties?”. Teicu, ka kopumā jūtos ļoti labi, tikai sakiet – kāpēc es nevaru pakustināt ne kāju, ne roku – itin neko!? Kas tagad būs? “Viss, ko spēsiet sasniegt gada laikā – tas arī būs,” tā man toreiz ārsts atbildēja.
Par laimi mugurkauls bija vesels, bet viss pārējais ķermenis avārijā bija būtiski cietis: kreisās potītes lūzums, kreisā augšstilba lūzums, labais augšdelms, kreisā roka brīvi “karājās” un ne par ko negribēja sadarboties, par ceļiem vispār nerunāsim… Brīnījos, kādēļ ārstējošais ārsts bija uzaicinājis arī oftalmologu un abi priecājās par faktu, ka es labi redzu. Kad pēc pusotra mēneša vajadzēja atrādīties ārstiem Sejas un žokļu ķirurģijas centrā, tur rentegana izmeklējumā ieraudzīju, ka arī visi mani sejas kauliņi ap acīm avārijas rezultātā tika lauzti.”
Rētu mazināšanai darsonvalizāciju
“Pēc sešām nedēļām, ko pavadīju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, mani beidzot izrakstīja. Vīrs ar kaimiņa palīdzību ienesa mani mājās un nolika uz dīvāna… Bija laiks sākt rehabilitācijas posmu!
Jāteic, ka pirmo reizi uz rehabilitācijas centru “Jaunķemeri” atbraucu, jo biju lasījusi, ka šeit pieejama fizikālās terapijas procedūra darsonvalizācija, kas labi palīdzot mazināt rētas. Pēc daudzajām operācijām man rētas bija visur, arī uz sejas. Ļoti negribēju izskatīties pēc avatara!
Pirmo reizi uz “Jaunķemeriem” mani atveda gulošu. Protams, manā rehabilitācijas plānā bija ne tikai darzsonvalizācija, bet vēl daudz citu dažādu procedūru, arī fizioterapijas un ergoterapijas nodarbības.
Patiesībā tikai vienu reizi pa visiem šiem gadiem esmu bijusi paciente citā rehabilitācijas centrā nevis “Jaunķemeros”. Tas bija piektais mēnesis pēc negadījuma, kad mums jau sen bija ieplānots brauciens uz Itālijas kalniem slēpot, bet gūto traumu dēļ es to nevarēju darīt. Lai neliegtu vīram šo iespēju, ļāvu viņam doties ceļojumā, bet pati pieteicos rehabilitācijas kursam. Vīrs ar bērniem aizbrauca slēpot, bet es ratiņkrēslā ierados rehabilitācijas iestādē un speciālistiem teicu, ka šo dienu laikā man noteikti jāiemācās staigāt ar kruķiem. Šī rehabilitācijas kursa laikā es baseinā spēru savus pirmos patstāvīgos soļus pēc avārijas. Tikai tie, kuri paši kādreiz bijuši līdzīgā situācijā, sapratīs, cik daudz tas cilvēkam nozīmē tieši tāpat kā iespēja pašam savām kājām aiziet uz tualeti. Tā bija mana pirmā uzvara pēc avārijas.”
Tikai pēc relaksācijas sākas dziedinoši procesi
“Turpmāk izvēlējos rehabilitācijas pakalpojumus saņemt tikai KRC “Jaunķemeri”. Jā, arī mans ārstējošais ārsts dažkārt vaicāja – nu kam tev tie “Jaunķemeri” vajadzīgi? Godīgi atbildu, ka labākas dūņu procedūras neesmu atradusi nekur citur! Esmu bijusi Lietuvas sanatorijās, bet…tas nav salīdzināms. Turklāt man ir pārliecība, ka cilvēks pats spēj just un zināt, kas viņa veselībai vislabāk palīdz – to katrs zina pats.
Pirms laika biju iestājusies rindā valsts apmaksātas rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai dienas stacionārā. Kad painteresējos, cik tālu esmu šai rindā pavirzījusies, man atbildēja – jūs esat septiņi simti deviņdesmitā! Sapratu, ka gaidīt nevaru un pieteicos uz programmu “Rehabilitācijas spēks”. Šoreiz savu programmu esmu tā nopietni papildinājusi ar daudzām citām procedūrām. Diena ir piesātināta, bet tas ir spēks! Turklāt labi apzinos un izprotu, ka nedrīkst par zemu vērtēt arī relaksācijas procedūras, jo ķermenis sāk atjaunoties tieši tajā brīdī, kad cilvēks ir atslābinājies, atbrīvojies. Tikai tad var sākt darboties iekšējie spēki un aktivizējas dziedināšanas procesu organismā.
Protams, pēc avārijas vēl jūtu sekas, bet tas manu ikdienu būtiski neapgrūtina un netraucē. Droši braucu pie stūres. Šobrīd dzīvoju ļoti interesantu dzīvi. Man ir sajūta, ka esmu no jauna piedzimusi, savādāk saprotu un spēju sajust arī cilvēku vajadzības. Pacienti bieži domā, ka tas ir ārsta pienākums viņus padarīt atkal veselus. Nē – ja pats necentīsies, nepiepūlēsies un nestrādāsi, no malas neviens rezultātu nepasniegs. Katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi un veselību! – Atceries šo, draudziņ!”
Foto: no Žannas Jeļisejevas personīgā arhīva
