Parunāsim par rehabilitāciju locītavām?
“Ja izdodas panākt, lai slimība strauji neprogresē, arī tas ir lielisks rehabilitācijas rezultāts,” tā saka fizioterapeite Baiba Augule. Nu jau 26 gadus strādājot rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”, viņa ir pieredzējusi gan to, ka, pateicoties rehabilitācijai, pacients var atlikt endoprotezēšanas operāciju, gan arī situācijas, kad pacienta atteikšanās no fiziskām aktivitātēm, izraisa locītavu slimības paasināšanos…
Reimatologi saka, ka artrīti un artrozes šodien vairs nav tikai senioru slimība. Ko teiktu fizioterapeits?
Fizioterapeite Baiba: “Tieši to, ko saka reimatologi – visas slimības mūsdienās kļūst arvien “jaunākas”. Ja kādreiz par gūžu un ceļu sāpēm sūdzējās pacienti vecumā 60+, tagad par to sūdzas arī 30, 40 gadīgie. Tas lielā mērā saistīts ar dzīvesveidu, sēdošu darbu, fizisko aktivitātāšu trūkumu vai pārslodzi, uztura paradumiem. Taču ja runa ir par pacientu, kurš sūdzas par sāpēm locītavās, vispirms jāsaprot, vai šīs ir hroniskas vai akūtas sāpes, pirmreizējas vai atkārtotas, kā arī kādi ir sūdzību, sāpju cēloņi, tie patiešām var būt ļoti dažādi. Ir locītavu slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts, kad laiku pa laikam būs periodi, kad slimība paasinās, locītavās ir iekaisums un tās atkal sāp, pietūkst. Tāda ir šīs slimības gaita – ar saviem remisijas un atkal paasinājuma periodiem. To artīta pacienti jau zina, ka pavasaros un rudeņos viņiem locītavas sāp vairāk. Bet vēl ir locītavu slimības, kas attīstās it kā nemanāmi, lēni, bet ar gadiem rada arvien vairāk sūdzību, apgrūtina ikdienas dzīvi, darbaspējas, tās ir tā dēvētās artrozes.”
Akūtā perioā rehabilitāciju uzsākt droši vien nav gluži pareizi…
Fizioterapeite Baiba: “Ja slimības paasinājuma posms nupat sācies, aktīvu rehabilitāciju patiešām neiesaka, jo locītava ir apsārtusi, sāpīga, pietūkusi un rehabilitācijā pacientam gluži vienkārši praktiski neko neatļaus darīt. Pat fizioterapija būs ļoti atvieglota, nekādas intensīvas vingrošanas, nekādu sildošu procedūru! Taču tiklīdz paasinājums ir rimies un iekaisuma rādītāji mazinās, tad gan vērts sākt apsvērt domu par rehabilitāciju. Tad rehabilitācijas plānā būs nodarbības pie fizioterapeita un ergoterapeita, kurš apmācīs dažādas tehnikas, iemācīs, kā locītavas nepārslogot, kā aizsargāt, kā ar tām pareizi darboties, lai pasargātu no bojājumu veidošanās nākotnē. Iespējams ieteiks kādu tehnisko palīglīdzekli. Noteikti būs hidroterapijas un fizikālās terapijas procedūras.”
Kā fizioterapeits var palīdzēt locītavas aizsargāt?
Fizioterapeite Baiba: “Artrīts visbiežāk skar mazās locītavas. Var pacientam ierādīt, kā pareizi locītavas noslogot vai atslogot, kā pareizi satvert ikdienas priekšmetus, kā tos turēt, nest, celt, iemācīt, kā pareizi vingrot, lai locītavas nepārslogotu var ieteikt atslogojošas, fiksējošas ortozes vai aukstuma aplikācijas. Galvenais uzdevums ir atgūt, atjaunot kustību apjomu. Artrīta gadījumā cilvēks bieži sastopas ar izteiktu stīvumu locītavās no rītiem – fizioterapeits var ierādīt, kā locītavas izkustināt no rīta praktiski vēl esot gultā, iemācīt kā pareizi piecelties no gultas, apsēsties lai dienas laikā varētu pilnvērtīgi veikt visas ieplānotās aktivitātes.”
Ja no rītiem stīvās locītavas cilvēks cenšas izkustināt pats, dara kā nu mācēdams, vai var sev kaitēt?
Fizioterapeite Baiba: “Tas ir tipiski – ja cilvēks nav bijis pie speciālista, bet ģimenes ātrsts devis padomu, sakot – jums vairāk jāvingro! – tad viņš arī vingro, kā nu mācēdams, vai arī vadoties pēc kādā no sociālajiem tīkliem iegūtas informācijas, nereti locītavas pārslogojot. Tā tiek panākts pretējais efekts, kas vēl vairāk pastiprina iekaisumu un arī sāpes.”
Ar hroniskām sāpēm laikam tomēr sastopas biežāk…
Fizioterapeite Baiba: “Jā, jo tās var būt saistītas ar deģeneratīvām izmaiņām locītavās jeb novecošanās procesiem – tas var skart katru no mums. Hroniskas sāpes visbiežāk skar lielās, svaru nesošās locītavas: gūžas, ceļus, arī plecus, potītes. Dažkārt hroniskas sāpes var izraisīt pat senas traumas, par kurām sen jau esam aizmirsuši, kas gūtas pirms daudziem gadiem, bet vēlāk tās par sevi atgādina ar locītavu sāpēm. Interesanti, ka ne vienmēr pie locītavu sāpēm būs vainojama pati locītava – sāpju iemesls var būt apkārtējo mīksto audu bojājumi, izmaiņas. Reizēm hroniskas sāpes ir atstarojoša tipa. Proti sāp it kā gūža, bet cēlonis meklējams – iekšējos orgānos. Piemēram, ja ir problēmas ar mazā iegurņa orgāniem, tas reizēm atsaucas uz muguras lejasdaļu, uz gūžu locītavām. Sievietēm tipiska problēma – sāp it kā gūžās, atnāk pie fizioterapeita, speciālists izmeklē, bet secina, ka locītavas nemaz tik ļoti nav pie vainas un iesaka doties pie ginekologa…”
Sanāk, ka ar sūdzībām par locītavu sāpēm nav gluži pareizi apiet ārstu un doties uzreiz pie fizioterapeita?
Fizioterapeite Baiba: “Protams! Lai arī fizioterapeits var strādāt ar pacientu, veikt dažādus funkcionālās izmeklēšanas testus, iztiekot bez dažādiem izmeklējumu rezultātiem un rentgena bildes, tomēr arī mēs labprāt vēlētos redzēt kāda vizuāli diagnostiska izmeklējuma rezultātus vai pacienta analīžu rezultātus, jo reizēm cilvēkam subjektīvi šķiet, ka viņa sāpēm nav nekādas saistības ar akūtu stāvokli, bet tieši iekaisuma marķieri analīzēs liecina par pretējo.”
Kuras locītavas ir viskaprīzākās? Zinot, ka pacientam ir sūdzības par sāpēm šajā locītavā, arī fizioterapeits rēķinās, ka ārstēšana prasīs vairāk laika…
Fizioterapeite Baiba: “Visas locītavas ir gana kaprīzas, bet īpaši sarežģītas ir plecu locītavas, tur var būt ļoti daudz iemeslu, kāpēc rodas sāpes. Pleci var sāpēt ne tikai pašas plecu locītavas izmaiņu dēļ, bet arī dēļ mugurkaula kakla daļas problēmām, var sāpēt arī dēļ apkārtesošo audu un muskuļu bojājumiem vai pat sāpes plecos var izraisīt problēmas iekšējos orgānos – aknās, žultspūslī… Arī gūžas locītava anatomiski nav no vienkāršajām tieši dēļ tai apkārt esošo struktūru, muskuļu un saišu uzbūves.”
Ja cilvēkam sāp, prātā tikai viena doma – pretsāpju medikamenti un atsāpināšana! Reti kurš šai brīdī domās par vingrošanu.
Fizioterapeite Baiba: “Pacientiem ar izteiktām locītavu saslimšanām bieži vien ir ļoti bail no vingrošanas, no kustībām. Tomēr ir būtiski iemācīties vingrot pareizi, jo tādā veidā arī var sāpes atvieglot. Protams, tas nebūs ātrs rezultāts un ja sāpes ir akūtas, tad medikamentoza terapija vienmēr būs pirmajā vietā. Vispirms ir jāatsāpina, lai pēc tam varam darīt vairāk.”
Ko darīt, ja locītavas jau skārusi deformācija? Vai rehabilitācija te vēl var palīdzēt?
Fizioterapeite Baiba: “Rehabilitācija, protams, nespēs mazināt jau radušos deformāciju vai pilnībā atjaunot locītavu. Taču rehabilitācija arī šiem pacientiem var palīdzēt saglabāt un uzturēt locītavas tādā stāvoklī, kāds ir šobrīd, proti – parūpēties, lai nekļūst sliktāk vai panākt, lai stāvoklis strauji nepasliktinās, lai varētu tikt galā ar ikdienas darbiem, pašaprūpi. Deformācijas mēdz progresēt, bet to taču neviens nevēlas, vai ne? Tādēļ tie, kuri savas veselības profilaksei izvēlas rehabilitāciju, pēc kursa atzīst, ka jūtas labāk, ka var gadu vai pusgadu dzīvot bez sāpēm un daudz brīvāk kustēties. Ideālā gadījumā iesaku negaidīt to brīdi, kad slimība paasināsies, bet ķert mirkli un saņemt rehabilitāciju vēl pirms locītavu slimības paasinājuma. Profilaktiski. Ja slimība neprogresē un cilvēkam nekļūst sliktāk – arī tas ir rehabilitācijas sasniegums.”
Ņemot vērā, ka rehabilitācijas centrā strādājat tik daudzus gadus, noteikti jūsu praksē bijuši daudzi pozitīvi pieredzes stāsti, kad pacientam ar locītavu sāpēm izdevies labi palīdzēt…
Fizioterapeite Baiba: “Ir pacienti, kuri, apzinoties savu slimību, cenšas regulāri pāris reizes gadā iziet rehabilitācijas kursu un redzam, ka viņiem slimība strauji neprogresē, viņi ir iemācījušies sadzīvot un atpazīt simptomus, lai laicīgi rīkotos. Pacients māk savu veselību uzturēt, bet rehabilitācijas programma katrreiz viņam tiek piekoriģēta atbilstoši tā brīža vajadzībām. Protams, ir arī pretēji gadījumi, kad pacientam rehabilitācijā speciālisti velta ļoti daudz pūļu un enerģijas, bet no viņa līdzestības nav, slimība, sūdzības progresē, jo, aizbraucot mājās, cilvēks ātri aizmirst visu, ko ieguvis rehabilitācijā, neturpina vingrot, neievēro norādījumus, slinko un locītavu slimība drīz vien atkal apgrūtina dzīvi tieši tāpat kā pirms rehabilitācijas kursa.”
Ja cilvēks pirmo rezi gatavojas saņemt rehabilitācijas pakalpojumus,viņš noteikti grib zināt, kādu rezultātu varēs sagaidīt? Kad jutīs uzlabojumu?
Fizioterapeite Baiba: “Šaubos, vai kāds no rehabilitācijas komandas profesionāļiem uzdrīkstēsies apsolīt uzreiz konkrētus rezultātus, jo katrs gadījums tomēr ir individuāls un rezultāti ir atkarīgi no dažādiem faktoriem – ne visu var tūlīt prognozēt, novērst. Nereti pirmajās dienās, uzsākot rehabilitāciju, sūdzības par locītavām var arī saasināties, bet tas ir tikai normāli, jo procedūras seko viena otrai, cilvēks nav pieradis pie tik dinamiskas dienas noslodzes. Par locītavu saslimšanas paasinājumu rehabilitācijas kursa pirmajās dienās nav jābaidās – tam noteikti sekos remisija. Vai pēc rehabilitācijas locītavu sāpes izzudīs pavisam? Visticamāk nē, bet vairumam pacientu sāpes noteikti mazināsies, būs vieglāk apģērbties, staigāt, parūpēties par sevi, matus izķemmēt, apavus aizšņorēt, naktīs varēs labāk izgulēties, atgriezties iecienītajās brīvā laika aktivitātēs, hobijos.”
Bet kā tikt pāri psiholoģiskai barjerai un bailēm no tā, ka vingrojot atkal sāpēs? Labāk mazāk kustēties – tad mazāk sāpēs.
Fizioterapeite Baiba: “Te ir nepieciešams izglītojošais darbs. Arī rehabilitācijā stāstām pacientiem, ka nevienam šeit nedarām pāri, bet pie fizioterapeita būs jāvingro līdz sāpju robežai, kādā brīdī varbūt būs mazliet jāpaciešas, bet vienalga būs jādara. Ja locītavas sāp, protams, ir vēlēšanās kustēties mazāk, bet pilnībā atsakoties no fiziskām aktivitātēm, pieļaujam lielu kļūdu – mazkustīgums locītavu problēmas saasina vēl vairāk, jo atslābina muskuļus, locītavas kļūst nestabilākās, nevarīgākas, stīvākas, sāpīgākas. Rehabilitācijā redzam daudz pozitīvo piemēru – ierodas pacients ar sūdzībām par sāpēm gūžās, tiek apmācīts pareizi vingrot un, ja pirms tam viņš bija gaidīšanas rindā uz endoprotezēšanu, vēlāk ārsts atzīst, ka pagaidām operēt nevajag, saka: “Jūs esat cītīgi vingrojis, darbojies, tāpēc ar operāciju nav jāsteidzas”. Tā tik turpināt!”
Dzirdēts, ka tad, ja ir locītavu problēmas, vislabākais fizisko aktivitāšu veids esot treniņi uz velotrenažiera?
Fizioterapeite Baiba: “Jā un nē. Velotrenažieris ir laba lieta, bet tas vairāk darbosies uz gūžu, ceļu un pēdu locītavām. Ja vien nav kādas blakussaslimšanas, kas varētu to ierobežot, protams, velotrenažieris ir labs, bet arī tad ieteicams konsultēties ar fizioterapeitu, kurš pastāstīs, kā tieši trenēties, ar kādu slodzi un intensitāti uzsākt nodarbību, kā pakāpeniski slodzi palielināt, kā sekot līdzi sirdsdarbībai, subjektīvajām sajūtām, kuriem simptomiem jāpievērš uzmanība, lai sev nenodarītu pāri.”
Ko no fizikālās terapijas procedūrām iekļauj rehabilitācijas plānā pacientiem ar locītavu saslimšanām?
Fizioterapeite Baiba: “Ja tas būs stāvoklis ar iekaisuma pazīmēm, tad fizikālās terapijas metodes tikt nozīmētas, lai to mazinātu. Visbiežāk tā ir, piemēram, magnētterapija. Taču hronisku, ieilgušu sāpju gadījumā viss atkarīgs no tā, kāds ir fizikālās terapijas mērķis – stimulēt vai atslābināt, relaksēt vai varbūt ievadīt pat kādu medikamentu. Tad ārsts var ieteikt ultraskaņas, elektroforēzes, impulsu strāvas, amplipulsa metodes, fizioterapeiti bieži pielieto TENS terapiju, kas mazina sāpju intensitāti, palīdz atslābināties pēc vingrošanas un fiziskas slodzes. Lai mazinātu locītavu sāpes, pietūkumu var palīdzēt arī ar teipošanu, kas atslogo vai stabilizē locītavas. Akūtā situācijā noteikti neieteiks nevienu sildošu, karsējošu procedūru, arī dūņas nē. Uzmanīgi jāizvērtē arī masāžas nepieciešamība, jo nereti var pastiprināties sāpes, padziļināt iekaisuma procesu, radīt nepatīkamākas sajūtas. Ieteicamas un labas būs noteikti arī kādas no ārstnieciskajām vannām.”
Kā vēl iepriecināt locītavas? Kas tām patīk?
Fizioterapeite Baiba: “Kustības. Siltums. Ūdens. Fizioterapeiti ļoti gribētu, lai pacienti ar locītavu saslimšanām arī mājās turpina vingrot. Gandrīz katram dodam līdzi bukletiņu ar vingrojumiem. Gribam, lai viņi vairāk staigā, kustas, peld, nūjo, brauc ar riteni. Zelta standarts ir veltīt šādām aktivitātēm 150-300 minūtes nedēļā, protams, katram ar savu piemērotu intensitāti – to iesakām katram. Gribētu, lai pacienti apmeklē arī kādu ūdens procedūru, lai laiku pa laikam aiziet uz baseinu, lai rūpējas par savu uzturu, ēd sabalansēti un piedomā pie sava ķermeņa svara, jo arī liekie kilogrami ļoti ietekmē locītavu veselību. Rūpes par veselību kopumā noteikti nāk par labu arī locītavu veselībai.”