Ko patiesībā nozīmē rehabilitācija? Biežākie pacientu priekšstati un realitāte
Daudziem pacientiem un viņu tuviniekiem vārds rehabilitācija raisa līdzīgas asociācijas – ilgs process, regulāri vingrojumi, nogurums un procedūru kopums, kas “kaut kad” uzlabos pašsajūtu. Kopā ar rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti Tatjanu Ivanovsku aplūkojam biežākos priekšstatus par rehabilitāciju un skaidrojam – kā ir patiesībā.
Tu domā: Rehabilitācija nav vienmērīgs un lineārs process
Pareizi! Svarīgi saprast – rehabilitācija vienmēr ir individuāla, un progress ne vienmēr notiek tikai un vienīgi augšupejošā līknē. Var būt periodi, kad šķiet, ka uzlabojumu nav vai arī progress apstājas. Šo posmu sauc par plato fāzi – tā ir organisma aizsargreakcija, kas signalizē, ka ķermenim nepieciešams laiks atjaunot resursus. Pēc traumām, insulta vai operācijām muskuļu šķiedrām, nervu sistēmai, imūnajai un endokrīnajai sistēmai ir vajadzīgs laiks, lai atjaunotos. Pētījumi rāda, ka rehabilitācijas procesā ir nepieciešamas arī atpūtas dienas, kad notiek tikai pasīvās procedūras – vannas, masāžas, fizikālās terapijas procedūras, bet nav aktīvu nodarbību. Dažkārt arī fiziska noguruma dēļ rehabilitācijas procesā var sākties regress.
Tu domā: Just sāpes rehabilitācijas procesā ne vienmēr nozīmē stāvokļa pasliktināšanos
Ir jāizvērtē! Rehabilitācijas speciālisti izmanto validētu vizuāli analogo sāpju skalu no 0 līdz 10, kur 0 nozīmē – pacientam sāpju nav, bet 10 – pacientam ir neciešamas sāpes. “Ja sāpes, ko pacients jūt nodarbības laikā, viņš vērtē ar 8-9, tad visticamāk izvēlētās metodes nav pareizas un tas var kaitēt. Tomēr jāatceras, ka sāpes nevar izmērīt tik precīzi kā, piemēram, muskuļu spēku ar dinamometru. Turklāt cilvēks diezgan subjektīvi vērtē savas sāpes, it īpaši bērni, kuri pat pieskārienus var uztvert kā sāpes. Tāpēc es teiktu, ka vairāk jāvērtē nevis sāpju intensitāte, bet sāpju raksturs – asas un durošas sāpes var norādīt, ka izvēlētās metodes nav piemērotas, bet velkošas sāpes var būt jūtamas gan pēc pārtrenēšanās, gan iepriekšējās nodarbības, ja muskuļi nav kārtīgi iesildīti,sagatavoti darbam,” skaidro ārste Tatjana Ivanovska.
Rehabilitācijā jāvērtē nevis sāpju intensitāte, bet sāpju raksturs – asas un durošas sāpes var norādīt, ka izvēlētās metodes nav piemērotas, bet velkošas sāpes var būt jūtamas arī pēc pārtrenēšanās.
Tatjana Ivanovska, rehabilitoloģe
Tu domā: Būs jārēķinās ar nogurumu, kas jāpārvar
Gadās visādi. “Var just ne tikai fizisku, bet arī emocionālu nogurumu. Īpaši pēc insulta, galvas traumām vai ilgstošas slimības,” saka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Tatjana Ivanovska, uzsverot, ka vislabākās pretnoguruma zāles rehabilitācijā ir pacienta motivācija, kas arī mēdz sevi izsmelt. “Tāpēc ikvienam pacientam vispirms jārūpējas par savām fizioloģiskajām vajadzībām – jāuzņem pietiekams šķidruma daudzums, jādzer ūdens pa malciņam ik pēc 15 minūtēm, jāietur 5 maltītes dienā un jāēd nelielām porcijām, jāievēro dienas rutīna – jāiet gulēt un jāmostas noteiktā laikā, jāatceras par pareizu elpošanu un vairākas reizes dienā jāveic diafragmālā elpošana (jeb elpošana ar vēderu). Reizēm rehabilitācijā nogurums iestājas arī tad, kad cilvēkam vienkārši vajag atpūsties. Šīs situācijas vienmēr ārstam ļoti rūpīgi jāizvērtē, lai spētu savlaicīgi atpazīt situācijas, kad tas nav parasts nogurums, bet nepieciešama medikamentoza palīdzība, antidepresanti.”
Tu domā: Rehabilitācija turpinās arī pēc procedūrām un nodarbībām – mājās, darbā, sadzīvē…
Tā ir! Stunda pie fizioterapeita nevar kompensēt pārējos ikdienas ieradumus. Svarīgi, kā cilvēks ikdienā kustas, kādā pozā sēž, kā guļ, kā elpo, kādā vidē strādā. “Ja ir problēmas ar hroniskām muguras sāpēm, bet ikdienā jāveic fiziski smags darbs, kurā regulāri atrodies neergonomiskā pozā – šis ir problēmas cēlonis. Kamēr cēlonis netiek novērsts, jebkura rehabilitācija sniegs tikai īslaicīgu uzlabojumu,” saka ārste.
Tu domā: Motivācija var mazināties – un tas ir normāli
Arī tā mēdz notikt! Ir dienas, kad pacients ir ļoti motivēts panākt veselības uzlabošanos, bet ir arī dienas, kad negribas neko darīt. “Spēt saglabāt motivāciju ilgstošā rehabilitācijas procesā ne vienmēr padodas viegli, īpaši periodos, kad progress apstājas un iestājas plato fāze,” skaidro ārste Tatjana Ivanovska. Viņa saviem pacientiem vienmēr atgādina, ka sevi drīkst salīdzināt tikai ar sevi, ka jācenšas pamanīt pat niecīgus uzlabojumus, ieviest dienasgrāmatu, kurā atzīmēt sasniegto. “Motivācijas uzturēšanai palīdz arī ģimenes atbalsts, kāds, kurš vienmēr atzīmē un uzsver – skat, tev stāja uzlabojusies; tev izturības tagad ir vairāk!”
Periodu rehabilitācijā, kad šķiet, ka uzlabojumu nav vai arī progress apstājas, sauc par plato fāzi.
Tatjana Ivanovska, rehabilitoloģe
Tu domā: Psiholoģiskais noskaņojums ietekmē fizisko progresu
Tā tas ir, jo emocionālais un psiholoģiskais noskaņojums ir cieši saistīts ar endokrīno sistēmu, hormoni var ietekmēt arī muskuļu spēku. Taču, ja iemesls ir nevis slikts noskaņojums, bet trauksme vai depresija kā diagnoze, visticamāk pacientam bez rehabilitācijas būs nepieciešama arī medikamentoza terapija vai psihoterapija. “Ne draugi, ne ģimene nevar aizstāt psihoterapeitu, speciālistu, kuram ir savi profesionālie paņēmieni, kā izvest cilvēku no nomākta garastāvokļa un motivācijas trūkuma,” saka ārste Tatjana Ivanovska.
Tu domā: “Ātri” un “kvalitatīvi” rehabilitācijā reti iet kopā
Pacienti bieži vēlas ātru rezultātu, bet strauja slodzes kāpināšana palielina arī recidīva jeb stāvokļa pasliktināšanās risku. Ja pacients domā, ka viņš spēs ātrāk atgūt spēkus un uzlabot kustību apjomu un rehabilitācijā paveiks vairāk nekā no viņa sagaida speciālisti, fiziskas pārpūles rezultātā var traumēt locītavu saites, pasliktināt situāciju, pagarinot savu rehabilitācijas periodu vēl vairāk.
Tu domā: Ārsts sastāda rehabilitācijas plānu, bet rezultāti atkarīgi no paša pacienta
Rehabilitācija nav atpūta vai sanatorija – tas ir mērķtiecīgs darbs, lai panāktu pacienta stāvokļa uzlabošanos. Ārstu un speciālistu komanda izstrādā rehabilitācijas plānu, bet pacienta līdzestība un aktīva iesaiste ir izšķiroša. Bez pacienta vēlmes iesaistīties un līdzdarboties pat vislabākais rehabilitācijas plāns nesniegs gaidīto rezultātu.
Tu domā: Tavs rehabilitācijas process ietekmēs arī visu ģimeni
Visbiežāk jā! Īpaši, ja runājam par rehabilitāciju pēc nopietnām traumām, operācijām vai slimībām. Arī pacienta tuviniekiem rehabilitācijas procesā jāmācās pacietība, jāapgūst iemaņas pacientu aprūpē, jāmaina ikdienas režīmu, jākļūst par atbalsta personu. Ģimenes iesaiste rehabilitācijas procesā ir ļoti nozīmīga.
Tu domā: Rehabilitācija nozīmē arī mācīšanos…
Precīzi! Reizēm rehabilitācijā pacienti mācās no jauna staigāt, runāt, veikt pašaprūpes aktivitātes, lai saglabātu neatkarību no aprūpētājiem. Tas prasa laiku un pacietību. Viena no radošākajām profesijām rehabilitācijas jomā ir ergoterapeits – speciālists, kurš pacientiem palīdz apgūt šīs praktiskās prasmes un māca māca pielāgoties jauniem apstākļiem, trenēt kustības.
Tu domā: Progress sākumā var būt grūti pamanāms
Pacientu veselības uzlabošanās rehabilitācijā notiek pakāpeniski – spēja ilgāk nosēdēt, brīvāk kustēties, pašam par sevi parūpēties, atgriezties ikdienas aktivitātēs. Mazos, bet pacientam nozīmīgos uzlabojumus rehabilitācijas sākumā visbiežāk pamanaspeciālists, bet arī pacients drīz var pamanīt uzlabojumu. Ieteicams izveidot savu dienasgrāmatu, kurā var atzīmēt, cik metrus katru dienu spējāt noiet, cik laika veltījāt vingrošanai u.tmldz. Svarīgi arī izvirzīt sasniedzamus un izmēramus rehabilitācijas mērķus.
Tu domā: Rehabilitācija ne vienmēr nozīmē “atgriezties, lai būtu kā agrāk”
Viss atkarīgs no iemesla, kādēļ rehabilitācija nepieciešama. Ne vienmēr iespējams pilnībā atgriezties iepriekšējā veselības stāvoklī. Reizēm rehabilitācijas mērķis ir palīdzēt dzīvot kvalitatīvu un iespējami neatkarīgu dzīvi, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Rehabilitācija ir ceļš, kurā svarīgs ir ne tikai galamērķis, bet arī pats process.
