Ārste Rita Dobriņina: “Pēc vēža ārstēšanas mainījās tikai ēšanas paradumi”

20.06.2024

Lai gan “Jaunķemeri” ir viena no ārstes Ritas Dobriņinas darba vietām,  nesen viņa šeit izgāja rehabilitācijas kursu pēc onkoloģiskas saslimšanas. Savlaicīgi diagnosticēt agresīvu audzēju agrīnā stadijā izdevās daļēji laimīgas sakritības dēļ, bet varbūt daļēji tādēļ, ka, būdama mediķe, Rita nopietni uztvēra ārsta rekomendāciju turpināt veikt regulārus izmeklējumus.

Šobrīd, kad daudzi dzīvi dala divos periodos – pirms un pēc kovida, arī ārste Rita Dobriņina savu stāstu sāk ar to, ka visi notikumi ar veselību viņas dzīvē sākušies vēl pirms pandēmijas. “Par dzīvi nesūdzējos, daudz strādāju, nebija nekādu pazīmju, kas liecinātu par nopietnu saslimšanu. Toreiz jutos lieliski un vēl aizvien man ir tāda savāda sajūta, ka ar vēzi nemaz tā pa īstam neesmu sastapusies. Bija kāda neliela pasēdēšana mazā kompānijā, sarunājāmies, atpūtāmies, ēdām, smējāmies, bet kādā brīdī likās, ka  kaklā iestrēdzis vistas kauliņš. Šī sajūta nepārgāja arī pēc dienas, divām un tas nelika man mieru. Devos pie  ģimenes ārsta.”

Dzīvojiet mierīgi, bet papilomas jānovēro!

Ģimenes ārsts Ritu nosūtīja veikt vairogdziedzera ultrasonogrāfiju, lika konsultēties ar LOR, bet problēma atrasta netika, tāpēc Ritai veica arī  fibrogastroendoskopijas izmeklējumu. Speciālists secināja – kuņģī atrastas pavisam nelielas papilomas, labdabīgi veidojumi. “Bet uztraukumam neesot  pamata – dzīvojiet mierīgi, bet pēc pusotra diviem gadiem nāciet atkal uz izmeklējumu, tā ārsts toreiz man sacīja,” atceras Rita un ārsta ieteikums tika ņemts vērā.

Kovidpandēmija jau bija pārdzīvota, kad atkal pienāca laiks kārtējam izmeklējumam. Rita pieteicās, bet rinda gara – būšot jāgaida, iespējams, pat divi gadi. “Nav nekādas steigas – jūtos labi, varu gaidīt. Taču kolēģi darbā nelikās mierā un solīja nākt palīgā, lai atrastu iespēju izmeklējumu veikt ātrāk. Šajā reizē veicu gastroendoskopiju citā iestādē, bet tur speciālists atzinumā atkal raksta – mazas papilomas kuņģī –jānovēro.”

Dzīve turpinājās kā ierasts, bet rinda uz izmeklējumu, kuram Rita pieteicās, pienāca ātrāk kā cerēts. Ja nebūtu kolēģi, kuri pārliecināja izmantot iespēju pārbaudīt veselību vēlreiz, Rita visticamāk būtu atteikusies no izmeklējuma. “Nesen taču jau pārbaudījos, viss  bija labi – lai izmeklējums tiek kādam citam! Taču kolēģu pierunāta, aizgāju un šajā reizē uzzināju, ka papilomas ir uzsūkušās, bet tagad kuņģī parādījušies kaut kādi mazi nesmukumi. Slēdziens – nepieciešama atkārtota biopsija, bet pēc tās – konsultācija pie ķirurga-onkologa,” Rita atceras.

Vēža šūnu paslēpes kuņģī

“Tālāk jau kā tāda futbola bumba tiku mētāta no viena kabineta uz otru; viens saka, ka redz izmeklējumā kaut ko aizdomīgu, otrs – ka diagnozi nevar apstiprināt. Asins analīzes ideālas, ne gastroskopija, ne biopsija neko sliktu neuzrāda. Pēdējo reizi nosūtot mani uz biopsiju, ķirurgs savam kolēģim stingri piekodināja – meklējiet! Pārskatiet kaut katru kuņģa šūniņu kā caur sietu, bet tur kaut kam noteikti jābūt!”

Šajā reizē vienā no n-tajiem biopsijas paraugiem patiešām tika atrastas vēža šūnas kuņģa gļotādā. Niecīgas izmēros, bet tomēr ir! “Kā zināms, kuņģa vēzis ir viens no ļaundabīgākajiem audzējiem, kas ļoti ātri progresē. Ja ārsti manam veselības stāvoklim nebūtu tik rūpīgi un neatlaidīgi pievērsušies, visticamāk, aizejot uz izmeklējumu pusgadu vēlāk, man atklātu kuņģa gļotādas vēzi pavisam citā stadijā un tad man būtu atlicis vēl pusgads vai gads,” stāsta ārste Rita. “Kad man noteica diagnozi, onkologs sacīja – tikai, lūdzu, nepārprotiet mani, bet es tiešām priecājos, ka jums to vēzi atrada, jo tādas situācijas reizēm gadās – vizuāli ir redzams, ka onkoloģisks process sācies, bet apstiprināt to neizdodas, tāpēc arī ārstēt nevar uzsākt. Kad diagnozi beidzot izsdodas apstiprināt – ārstēt ir jau vēlu. Tad ir vienkārši žēl…”

Ūdensvīri nečīkst, bet rīkojas!

Diagnoze. Tad steidzami sasaukts ārstu konsīlijs. Viena operācija – kuņģa rezekcija. Sarežģījumi. Iekšējā asiņošana. Otra operācija. “Kad pamodos no narkozes, sāpēja pilnīgi viss. Jutos kā izlaista caur gaļasmašīnu. Tik dīvaina sajūta, jo pirms operācijas jutos absolūti vesels cilvēks, kurš ne reizi dzīvē nebija pat darbnespējas lapu ņēmis, bet tagad esmu slimnīcā, man ir izņemts kuņģis, jo man taču bija vēzis… Anesteziologs ienāca mani apraudzīt un uzmundrināja ar joku, sakot: “Dakter, tagad, kad jau esat atlabusi – varat šeit savu praksi atvērt.””

Rita saka – ja horoskopiem var ticēt, tad Ūdensvīri esot no tiem, kuri  neliksies mierā, kamēr neatradīs problēmai konstruktīvu risinājumu. Šai ziņā viņa esot tipisks Ūdensvīrs. “Uzzinot, ka vienīgais risinājums ir operācija, es uz to mērķtiecķigi tiecos, lai neļautu vēža šūnām vēl vairāk izplesties. Vai mani uztrauca doma, ka varu šīs slimības dēļ nomirt? Itin nemaz! Tas tāpat kādudien notiks ar katru no mums, bet paši to pat neaptversim. Vienā dienā vienkārši viss beigsies. Nevienu brīdi šajā salīdzinoši īsajā ārstēšanās periodā neesmu raudājusi vai pārdzīvojusi. Tieši pretēji- fantazēju, ko vēl vajag pagūt izdarīt, kādas lietas jāsakārto, lai pēcoperācijas periodā sev neapgrūtinātu dzīvi vēl vairāk. Īsi pirms operācijas izsolē iegādājos garāžu un biju aizņemta, kārtojot Zemesgrāmatu. Negribēju, lai operācijas dēļ iekrātos nepadarīti darbi.”

Paciente savā darba vietā “Jaunķemeros”

Tā kā Ritai vēzis tika atklāts agrīnā stadijā, pēc operācijas nebija nepieciešama ne staru, ne ķīmijterapija. Ārsts nozīmēja vairākus kontroles izmeklējumus, kas jāveic jau šoruden, izrakstīja no stacionāra un Rita varēja doties… uz darbu. Tikai šoreiz kā paciente – uz rehabilitācijas centru “Jaunķemeri”! “Šurp mani atveda ar specializēto transportu, pirmajā dienā palātā nogādāja ratiņkrēslā,” viņa stāsta. Pēc nepilnām trīs nedēļām rehabilitācijā, “Jaunķemeros” kolēģi, kuri šo Ritas stāstu nezināja, pat nojaust nevarētu, ka viņa ir paciente onkoloģiskās rehabilitācijas programmā. Enerģiska, aktīva, par slimību nekas neliecina. “Manā rehabilitācijas plānā bija visas nodarbības, kas ir “pa sauso” – nekādu ūdens procedūru! Rehabilitācija sākās ar individuālajām nodarbībām pie fizioterapeita, mācījos pacelt kājas, rokas, kas pēc operācijas nav nemaz tik vienkārši izdarāms. Bija paredzēta arī ergoterapija, bet ar speciālistu vienojāmies, ka man to nevajag, jo ar sīko motoriku viss ir labi, turklāt aizvien nodarbojos ar saviem mīļajiem rokdarbiem,” Rita stāsta. Un vēl elpošana – aeroterapija, sāls istabas apmeklējums (haloterapija). “Agrāk domāju, ka tāda lēna rociņu-kājiņu cilāšana nevienam nevar palīdzēt, bet tagad zinu, ka ir reizes, kad arī pirkstiņu kustināšana, gulēšana un svaiga gaisa elpošana pacientam ir milzīgs solis pretī veselībai.”

Bez kuņģa citi noteikumi

“Drīz vien jutos gana stipra, lai varētu piedalīties fizioterapeita vadītās grupu nodarbībās, trenēties uz velotrenažiera. Ikviena aktivitāte, kas nodarbina ķermeņa augšējo daļu, man nāk par labu, jo tās veicina gremošanas procesu. Būtiskākais, ko kuņģa rezekcijas operācija dzīvē ir mainījusi, tie ir ēšanas paradumi. Meitas joko, ka tagad man kuņģa vietā tikai tāda zarniņa vien ir palikusi. Ja apēdu par daudz vai par ātru – nejūtos labi. Drīkst ēst visu, ķirurgs saka – kādreiz varēs pat šašliku, bet nedrīkst rūgstošus dzērienus un jāēd bieži, mazām porcijām. Arī te, rehabilitācijas centrā, ceļos agri, lai pati pirmā varu būt brokastīs, zinot, ka tagad ēdu ilgi: viens kumosiņš, tad nogaidu. Ja kaut kur sāk spiest, zinu, ka esmu ēdusi par ātru. Tad sēžu, dīdos krēslā, kamēr organisms nomierinas un turpinu ēst.”

Padziļināti izmeklējumi vismaz reizi piecos gados

Rita neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā ir strādājusi 30 gadus, pēdējo gadu laikā spējusi apvienot trīs darbus un atzīst, ka, strādājot medicīnā biežāk redzējusi neatliekamas un akūtas situācijas, bet tagad pati pirmo reizi dzīvē pārliecinās par to, ka rehabilitācija spēj cilvēku piecelt kājās pat pēc ļoti smagām un sarežģītām veselības problēmām, lai atkal justos labi. Pēc notikumiem ar agrīni atklāto audzēju, ārste Rita Dobriņina ikvienam cilvēkam iesaka kaut reizi piecos gados veikt padziļinātus izmeklējumus: “Datortomogrāfiju ar kontrastvielu, fibrogastroskopiju, asins analīzi, nosakot hormonus, vitamīnus, fermentus. Uz obligāto veselības pārbaudi, ko no mums prasa darba devēji, paļauties nevar. Teikšu atklāti – šīs pārbaudes nav uztveramas nopietni, tas ir tikai ķeksīša pēc. Kopējā asins ainā nopietnas slimības neredz! Pēc tam, kad  man atklāja kuņģa vēzi, daudzi mani kolēģi jau ir pārbaudījuši savu veselību padziļināti. Sevi ir jāpieskata, jo ne vienmēr tā ir slikta pašsajūta, kas ierodas kā slimības vēstnese.”

Atveseļošanās laiks. Kas Ritai palīdz justies labāk:

  • Sarunas. Kad atgadās, kas nelāgs, sākumā tu pieķeries pie salmiņa. Tad šis salmiņš apaug ar lielāku izturību. Ja parādās vēl kāda problēma, ir jāmeklē atkal jauns salmiņš, kam pieķerties. Neesmu no tiem, kuri izvēlas slēpt un nerunāt par to, kas manā dzīvē notiek. Man patīk dalīties.
  • Rokdarbi. Patīk būt sabiedrībā, cilvēkos vai arī nodarboties ar rokdarbiem – tamborēju, šuju, adu, izšuju gleznas.
  • Mazmeitas. Esmu sajūsmā, kad manām mazmeitām Martai, Madarai, Keitijai un Katrīnai ir panākumi skolā, labas atzīmes. Par viņu sansiegumiem laikam priecājos daudz vairāk kā par savējiem.
  • Teipi un josta. Uzsākot rehabilitācijas kursu, kolēģe “Jaunķemeros” ap operācijas brūci salīmēja teipus, lai rēta turas un neveidojas plīsumi. Divus mēnešus nēsāju arī pēcoperācijas jostu, kas satur operēto vēderu un pasargā no brukas.
  • Mācos padzerties. Tagad man esot jādzer daudz ūdens, bet ar to man iet visgrūtāk. Nekad neesmu spējusi izdzert to ūdens daudzumu, kas tiek rekomendēts.

Saistītie Raksti: