Mākslinieks Aivars Vilipsōns: “Arī radioaparāts “Selga” kādreiz sabojājas…”
Māksliniekam Aivaram Vilipsōnam pēc rehabilitācijas centrā pavadītām dienām ir ideja, kā pārdēvēt “Jaunķemerus”. Rehabilitācijā viņš cenšas tikt galā ar muguras sāpēm, kuru dēļ netika pat uz savas pēdējās izstādes atklāšanu un ir pārsteigts par to, kādu efektu var sasniegt, regulāri nodarbojoties ar fizioterapiju.
Jau minējāt, ka šī nav pirmā reize, kad esat “Jaunķemeros”?
Tagad mēs sēžam un runājam kafejnīcā 9.stāvā un man šķiet, ka pie šī paša galdiņa es sēdēju arī pirms 40 gadiem, kad biju nupat atgriezies no armijas. Tolaik te strādāja mana mamma Rasma Vilipsone. Viņai bija kosmētiskais kabinets, ņēmās ar visādiem krēmiem, ko zieķēja pacientiem un arī man reizēm (varbūt tāpēc tik skaists esmu izaudzis!). Atceros, mamma mani aicināja pie sevis uz darbu, sakot, ka te baigi garšīgi gatavo. Toreiz pirmo reizi “Jaunķemeros” ēdu krabju salātiņus. Tas vēl bija laiks, kad es patiešām domāju, ka tie ir no krabjiem pagatavoti. Šī nebūt nav pirmā reize, kad esmu “Jaunķemeros”. Abi ar sievu Indru esam trīs reizes bijuši veselības veicināšanas programmā “Restartē veselību”. Man jau toreiz patika viss – gan personāla attieksme, gan piedāvātie pakalpojumi un arī ēdināšana. Patīk man arī ēdiena pasniegšanas stils, viss ir garšīgs, ir kompots, ir ābolītis… Toreiz es arī baudīju gan baseinu, gan citas procedūras, bet sieva mērcējās minerālūdens vannās. Dūņu aplikācijas gan man nelika, bet nekas. Godīgi sakot – tāpat jau esmu gana dūņains.
Kādēļ šoreiz esat rehabilitācijas centrā?
Muguras dēļ. Pat neaizgāju uz savas pēdējās izstādes “Talanta mirdzēšana” atklāšanu Čaka muzejā muguras sāpju dēļ. Pēc profesijas skaitos tēlnieks un smagumu cilāšana acīmredzot atstājusi zināmas sekas. Ceļot visādus smagumus, neviens jau nedomā par ergonomiku. Arī akadēmijā tēlnikiem neviens to nemāca – galvenais uzstutēt to pieminekli, lai stāv! Tagad, pateicoties “Jaunķemeru” fizioterapeitiem, beidzot ar muguru kļūst labāk. Protams, vēl sāp, lietoju trijkāji (rollatoru), bet domāju, ka drīz jau varēšu tipināt pats savām kājām. No rītiem eju uz grupeni, tā man arī ļoti patīk…
…Atvainojiet – uz kurieni?
Uz vingrošanu grupās! Tās arī ir ļoti labas nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem. Protams, vairs neesmu sivēns pašā skrējienā, bet agrāk es patiešām tā domāju, ka fizioterapija un vingrošana ir izgudrojums, lai noteiktai cilvēku grupai būtu darbs, lai būtu vēl kāda profesija, ar ko nodarboties. Tagad, kad man jau ir 60 gadu, pārliecinos, ka fizioterapija tiešām strādā un palīdz. Pateicoties regulārai vingrošanai “Jaunķemeros”, nu jau no rītiem beidzot varu uzsākt staigāt bez sāpēm.
Ko vēl esat izmēģinājis, lai cīnītos ar muguras sāpēm?
Kad sāpēja, sieva smērēja ar tā saukto “zirgu ziedi”. Gāju arī Rīgas centrā pie fizioterapeita, bet tur jau tā atšķirība – apmeklējot tikai fizioterapijas nodarbību un pēc tās uzreiz skrienot atpakaļ dzīvē kaut ko darīt, efekts nav tik labs. Man patīk, ka te,”Jaunķemeros”, pēc vingrošanas varu atpūsties. Līdzi man ir planšete, paskatos arī kādu filmu.
Kas vēl iekļauts jūsu rehabilitācijas plānā?
No rīta tātad ir grupene, tad individuālā fizioterapija. Te apkārtnē ir arī ļoti labs gaiss, ko elpot. Baseinu gan pagaidām nedrīkstu apmeklēt, jo katetra dēļ rokā bija veidojies sastrutojums – tagad roku jācenšas sadziedēt un nedrīkst mērcēt. Vēl ar jaukajām meitenēm, kuras strādā ergoterapijas nodaļā, veicam visādus uzdevumus, vingrinu rokas. Starpcitu, pavisam nejauši ergotetrapijas nodaļā pie ziņojumu dēļa līdzās lapām ar dažādu vingrojumu paraugdemonstrējumiem un aicinājumu mazgāt rokas, pamanīju savu zīmēto kartiņu. Jauki! Vakar sazvanījos ar sievas māsu Noru Ikstenu un stāstīju viņai, ka esmu izdomājis jaunu vārdu. Nevis “Jaunķemeri”, bet “Jaukķemeri”.
Vai līdz jūrai bijāt aizgājis?
Nē, neesmu jūras cilvēks. Un jūra nav īsti manējā.
Kā Jums vispār patīk atpūsties?
Man vislabāk patīk nedarīt neko.
Nekā nedarīšana tomēr arī nozīmē kādu darbību…
Reiz kādā pasākumā Rakstniecības muzejā vienam eksprezidentam uzdeva jautājumu – prezident, bet ko jūs lasāt? Viņš saka – es vispār nelasu. Varbūt kaut kādus darba dokumentus… Jaunībā jau visu obligāto izlasīju. Ar mani ir līdzīgi – Remarku un citus klasiķus esmu vienreiz izlasījis un ar to pietiek. Bet eksprezidents toreiz vēl piebilda, ka uz naktsskapīša viņam ir dažas mīļgrāmatiņas. Tas, tas un vēl tas, un arī Vīlipsona sarakstīto “Ārprātija piedzīvojumi”. Nu tad man tik labi ap sirdi palika!
Ko ieteiktu citiem, lai saudzētu veselību?
Cilvēkam tā liekas, ka esi piedzimis un tikpat veselīgs un stiprs dzīvosi līdz pat beigām, bet arī radioaparāts “Selga” kādreiz sabojājas. Ir diezgan muļķīgi visu laiku runāt, ka “jādomā par savu veselību, jādomā par profilaksi”. Tas taču vairāk kā skaidrs – kamēr ir labi, neviens par savu veselību tāpat nedomās, bet kaut kur pakausī būtu jāpatur šī patiesība, ka laba veselība nav uz visu mūžu. Otra lieta, ko vēlos teikt – beidziet izmest piķi, lai brauktu ārstēties ārzemēs! Man ir viena draudzene, kura arī reizi gadā brauc uz Šveici pārbaudīties, izmeklēties, uzlabot veselību. Nu kādu Šveici?! Atbrauc šurp uz “Jaukķemeriem”, tas būs ne tikai lētāk un garšīgāk, bet te ir pat ļoti labi speciālisti, laba pacientu aprūpe, svaigs gaiss, tuvu jūra, garšīgs ēdiens, turklāt salīdzinot ar ārzemju klīnikām, pakalpojumi nemaksā dārgi. Es personīgi noteikti vēl atgriezīšos.
Gaidīsim nākamreiz jūs abus ar sievu atkal kādā no veselības veicināšanas programmām!
Sieva arī ir uzņēmusies sev par pienākumu rūpēties par manu veselību. Sākumā domāju – nu kam to vajag! Tad padomāju – ko es gribu kādam pierādīt? Lai tak rūpējas! Čakam bija tāda grāmatiņa “Dieva dāvana”, ko viņš veltīja mīļākajai. Lūk, sieva ir Dieva dāvana man.